Biay Kruk traucējums

Krāsaina, literāriska, skaisti ilustrēta viena no izcilāko Eiropas intelektuāļu grāmata. Vēsture, pilna pārdomām par modernitāti – no seno ķīniešu domātāju un grieķu filozofu caur svētajiem Augustīnu un Tomu, Renesanses humanistiem, Rietumu baroka un Apgaismības laikmeta filozofus un poļu domātājus (piemēram, meistru Vincentu, Paulu Vladkovicu, Juzefu Pilsudski). Izrādās, ka daži senie cilvēki, piemēram, Platons, bija daudz gudrākas sabiedrības un valsts organizācijas izpratnes nekā mūsdienu laikabiedri. Sliktākais bija/ir tad, kad politiskajam darbam tiek piesaistītas idejas, kas būtībā ir nepareizas un pat bīstamas, lai arī no pirmā acu uzmetiena šķiet pareizas un dažreiz pat cēlas, piemēram, marksisms-leninisms. Prof. Andžejs Novakas apkopoja dažādas politiskās domāšanas skolas un virzienus visā vēsturē. Neticami loģiski secinājumi, kas izriet no šīs analīzes, būtu jālasa kā obligāti mūsdienu politiķiem un visiem, kas vēlas saprast, par ko ir mūsu pasaule. Autora pārdomas rada savdabīgu slīdošā nogāzes, pa kuru politiskās koncepcijas ripo arvien ātrāk, tēlu. Varā esošie cilvēki viltīgi pielāgo idejas savām konkrētajām vajadzībām, bet filozofi labprāt ar viņiem sadarbojas. Profesors Novakas arī nosoda augstprātīgo un nezinošo pagātnes un tagadnes Rietumu domātāju attieksmi pret Polijas un Lietuvas valsti, kas, galu galā pirms pat dalīšanām, bija otrā lielākā Eiropas valsts. Kaitīga šī nezināšanas ietekme jūtama arī šodien, ne tikai Polijā. Autors apgalvo, ka cilvēks ir apmaldījies pasaules, politikas, tiesību, kara, miera un sevis izpratnē. Tas ir jēdzienu, kas Dievu uzskata par šķērsli zemes mērķu sasniegšanai, rezultāts, un it kā tikai šie mērķi ir jēgpilni. Ja, kā jautā Autors, mēs piekrītam, ka cilvēki ir tik dažādi, tad kā cilvēks var būt visu mērs? Tas nozīmētu tik daudz pasākumu, cik ir cilvēku, un tādā veidā pazustu jebkura iespēja radīt objektīvu kārtību attiecībās starp cilvēkiem. Jau senatnē domājot par valsti un sabiedrību, dzīvo mūsdienu kreisā liberālisma, kas sēj šķelšanos un haosu, sēklas. Piemēram, Makjavelli (autors viņu sauc par dziļi neticīgu cilvēku) vai Monteskjē, nemaz nerunājot par Apgaismības laikmeta domātājiem, darbu centrālā doma ir cilvēks, atdalīts no Dieva. Katrā laikmetā bija jaunu utopiju interpretētāju, turpinātāju un radītāju, kurus neiebiedēja viņu priekšgājēju zaudējumi. Iesniedzot politiskās domas vēsturi, Autors arī noteikti sniedz ateistiskās domas un kristīgās domas, kas balstīta Dieva likumā, Dekaloga pavēlēs un indivīda sirdsapziņā, cīņas vēsturi. Argumentu pieejamības dēļ grāmata ir gan pamācoša, gan interesanta.