Aletheia Vientulība un liktenis

Īso esejā kolekciju var uzskatīt par Emīla Čorāna literāro debiju (1911-1995), lai gan šajā grāmatā tās tika izdotas tikai pēc viņa nāves. (1934, Poļu tulkojums: Aletheia izdevniecība, Varšava 2008, 2020). Literatūras vientulībā galvenokārt ietver periodu no 1931. līdz 1934. gadam, un daži ir datēti ar 1943. gadu. Tie visi parādījās Rumānijas žurnālos. Tajā laikā Čorāns pirmo reizi studēja filozofiju Bukarestē (1928-1932), pēc tam - ar stipendiju Berlīnē (1933-1934), strādāja par skolotāju Brašovas vidusskolā (1936-1937), lai beidzot dotos uz Parīzi, kur viņš pavadīja visu atlikušo dzīvi. Pēc šīm datumiem var izsekot viņa domu un rakstīšanas attīstībai šajos pirmajos gados, jo tekstiem ir hronoloģiska secība. Tur pastāv motīvi visu laiku: dzīves neracionālums, saistība starp ciešanām, laimi un likteni, Rumānijas problēma, kas paliks viņa mīlestībā un liktenī visu viņa emigrācijas dzīvi, jautājumi par filozofiju, literatūru, mūziku, mākslu. Paliek drosmīgi neteikt, ar bezdarbību, jaunais Čorāns saskaras ar galvenajām tēmām, slavē ekstāzi, dziļumu, kurā dzīve ved uz nāvi. Viņu (īpaši vāciski) var novest pie riskanta spēka kulta. Tas viss ir kā jaunīgas dzīves apbrīnas izrāviens, ko iezīmē vecās vilšanās koks. Galu galā, galvenā pārdomu tēma ir tā, ka mēs sākam mirt, piedzimstot.