Aletheia Priesteris un ārsts

Jaunajā franču vēsturnieka Žorža Minoisa (dz. 1941. gadā) grāmatā aplūkota tēma, jau apspriesta viņa „Ateisma vēsturē” (poļu izdevums: Wydawnictwo Aletheia, Varšava, 2019. gads), proti, Katoļu Baznīcas un laicīgās pasaules attiecību jautājums. Tagad tā ir konkrēti par medicīnu un ārkārtīgi svarīgu attiecību starp „dvēseles ārstiem” un „ķermeņa ārstiem” procesu. Minois sāk vēsturi no antīkajiem laikiem, vēloties parādīt, ka jau no paša sākuma medicīna tika uzskatīta par dievišķu, nevis cilvēka jomu. Veselība vairāk bija atkarīga no dievības gribas nekā no ārsta prasmēm. Kristietība šo perspektīvu apstiprināja ar savu dolorismu, t.i., slimības pieņemšanu kā dievišķu apmeklējumu un tās apgalvošanu kā dievišķu dāvanu, kalpojošu pestīšanai. Pateicoties Minoisa interesantam, kā ierasts, stāstījumam par dažreiz neticamiem gadsimtiem ilgušās garīdznieku cīņas ar medicīnu epizodēm, lasītājs var iepazīties ar tās „emancipācijas” gaitu. Zinātnes progresam un kopējā intelektuālā klimata izmaiņu dēļ medicīna ieguva autonomu pozīciju ķermeņa ārstēšanas jomā un, turklāt, sasniedza jomu, kas iepriekš bija paredzēta teoloģijai – ja ne dvēseles, tad vismaz garīgās jomas, paplašinot savu ārstēšanu arī uz psihiku. No pirmā acu uzmetiena šis process beidzās (kaut arī tikai 20. gadsimtā) ar medicīnas uzvaru, tomēr būtiska diskusija palika un pastāvīgi jūtama: cik daudz cilvēks var iejausties kārtībā, kuru viņš nav radījis, bet kuru saņēmis un turpina saņemt?