Aletheia Juridiskā koncepcija

Herberts L.A. Harts (1907-1992), angļu zinātnieks, kas visu savu akadēmisko karjeru saistīts ar Oksfordas Universitāti, ir viens no 20. gadsimta tiesību filozofijas klasikas, un tā galvenais darbs, kas izdots pirmajā versijā jau 1961. gadā, joprojām ir viens no ietekmīgākajiem šīs jomas darbiem līdz šai dienai. Rodas strīdi par tiesisko pozitīvismu, starpkaru un nedaudz vēlāk atspoguļojošo dažādās disciplīnās valdošo pozitīvismu, kuru sistēmu raksturs redzēja savā nostiprinātā un tādējādi formālā būtībā. Unikāls tiesiskais pozitīvisms, starp citu, tika uzskatīts par derīgu sistēmu, neatkarīgi no tās satura un morāla pamatojuma. Tādās apstākļos, piemēram, nacistu. Harts bija tiesiski pozitīvs, bet mērens. Likums viņam nav suverēnu pavēļu sistēma, bet sarežģīts noteikumu kopums, tik atvērts, ka tiesnesim dažreiz tie jāinterpretē. Tā paliek iedzilināta praksē, izmantojot empīrisko atzīšanas principu, kas ļauj atpazīt, kas ir noteiktā tiesiskajā sistēmā, un kas nav tiesiska valsts. Blakus slavenajai, lieliskajai šī darba vērtības analīzei, prognozējot tā ilgtermiņa derīgumu, Harts uzskata likumu par morālu praksi: likuma saturs veido noteiktu iekšējo morāli un to īsteno minimāli dabisku likumu, un iespējama racionāla likuma morāla kritika.