Aletheia Ebreju vēsture

Šis britu vēsturnieka Paula Džonsona (dz. 1928) darbs, kā apgalvo pats autors, ir tikpat monumentāls kā personisks. Džonsons, konservatīvs, katolis un morāles skandālists, daudzu vēstures grāmatu autors, šo ebreju tautas likteņa vēsturi uzrakstīja it kā vadīts no sirds vēlēšanās un ar labestību, kas pārsniedza sausā vēsturnieka darbnīcas robežas. Tam nebija jābūt parastai konkrētas populācijas vēsturei, bet gan atbilžu meklējumiem uz gandrīz metafiziskiem jautājumiem: kas slēpjas aiz ebreju vēlmes izdzīvot, kādu zināšanu nes tūkstošiem viņu eksistences gadu, vispirms savā zemē, tad izkliedēti pa visu pasauli un beidzot atgriezušies mājās? Džonsons uz viņu likteni skatās kā uz salīdzinājumu par cilvēku, viņa apņēmību un cīņu ar apspiešanu, no kuras ebreju tauta pēdējā gadsimtā gandrīz brīnumaini izkļuva, neskatoties uz šausminošām upurēm. Šis aizraujošs stāstījums aptver četrus tūkstošus gadu vēstures, lai gan XX gadsimts aizņem lielāko tās daļu. Šajā darbā Džonsons ebrejus attēlo kā modernu, pragmatisku kopienu, spējīgu pieņemt lēmumus. Un, lai gan viņš nepakļaujas tradicionālās vēstures rakstīšanas stereotipiem, savu darbu vainago ar skaistu atsauci uz izredzētās tautas mītu: ebreji tik vienoti un tik aizrautīgi, tik ilgi ticēja, ka ir īpaša tauta, ka patiesībā tā arī kļuva. Viņiem patiešām bija jāizpilda sava loma, jo viņi to sev uzrakstīja.